Ievads
Didaktika (izcelsme – vācu Didaktik < sengrieķu didaktikos ‘pamācošs’) – mācību teorija (pedagoģijas zinātnes apakšnozare), kurā pēta izglītības un mācību procesa teorētiskos pamatus – vispārējās likumības, mērķus, metodes, līdzekļus, rezultātus. Tā aptver mācību teorijas jautājumus, izstrādā mācību satura plānošanas pamatus, mācīšanas metodes, organizatoriskās formas.
Piezīme. Pastāv cits didaktikas skaidrojums – pamācīšana. Šinī tīmekļa žurnālā didaktika netiek uztverta kā “pamācīšana” (parasti klaja, uzmācīga).
Didaktikas vēsture
Jēdziena “didaktika” izcelsme meklējama senajā Grieķijā – sengrieķu “didaktikos” – “pamācošs”. Mūsdienās tas jau sen neatbilst patiesībai. Didaktika kā pedagoģijas zinātnes termins pirmo reizi parādījās 17.gs. sākumā (konkrēti – 1613.g.), kad tā laika progresīvais vācu pedagogs V.Ratke (Wolfgang Ratke; citādi – Ratchius vai Wolfgang Ratich; 1571– 1635) nosauca savu lekciju kursu par “didaktiku” jeb par “mākslu pasniegt”.
Didaktikas ietekmēja vairāki faktori (apstākļi)
Jēdziena „didaktika” saturs vēsturiski veidojās atkarībā no vairākiem faktoriem (apstākļiem):
1.Cilvēku izpratne par cilvēka attīstību un pedagoģiskais procesa funkcijām (tas izpaužas izglītības modeļos un pedagoģiskajās paradigmās).
2.Mācīšanās un mācīšanas definīcijas, šo parādību savstarpējās attiecības (tas nosaka didaktiskos: [a]principus, [b]modeļus, [c]mācību metodes).
3.Organizētu mācību un cilvēka dzīves darbības attiecības (tas nosaka: [a]skolas koncepciju un pedagoģiskais procesa mērķus, [b]to sasniegšanas zinātnisko pamatojumu, [c]teorijas un prakses attiecības).
Didaktika klasificēta divējādi
Didaktika kā zinātne savā attīstībā ir klasificēta divējādi:
1)gan kā pedagoģijas zinātnes nozare,
2)gan kā patstāvīga zinātne.
Vispārīgā didaktika pēta mācību procesa vispārīgās likumsakarības neatkarīgi no mācību priekšmeta specifikas. Šo specifiku pēta mācību priekšmetu metodikas. Pastiprinot mācību metodiku teorētisko komponentu Rietumvalstīs 20.gs. 80.gados to sāka dēvēt par priekšmetu didaktiku.
Termins didaktika pedagoģiskos rakstos ir lietots jau 17.gadsimtā. Vācu pedagogs V.Ratke izstrādājis bērnu runas, lasīšanas un rakstīšanas mācību metodes dzimtajā valodā, kas aprakstītas rakstu krājumā “Didaktika jeb mācīšanas māksla”. Čehu pedagogs J.A.Komenskis savā darbā “ Lielā didaktika”(1657) izstrādāja didaktikas nozīmīgākos jautājums: mācību saturu, didaktiskos principus – uzskatāmības, pakāpenības, dabatbilstības, klases un stundu darba organizāciju.
Didaktikas idejas turpināja attīstīt Rietumeiropas tā laika progresīvie pedagogi Ž.Ž.Ruso, J.H.Pestalocijs, F.Ā.Distervēgs, savās teorijās balstoties uz dabatbilstības principa un bērnu psiholoģisko īpatnību ievērošanu. Krievu pedagogi P.Kapterevs, K.Ušinskis, V.Vahterovs zinātniski pamatoja mācību procesa iekšējo loģiku un izvirzīja bērna personības cienīšanas un vecumposma un individuālās attīstības īpatnību ievērošanas pieeju.
19.gs. beigās-20.gs.sākumā Rietumeiropā un ASV veidojās:
1)eksperimentālās didaktikas virziens (A.Lajs, E.Meimanis, E.Torndaiks);
2)M.Montesori izstrādāja didaktisko materiālu sistēmu dzirdes, redzes un ožas attīstībai, kas ļāva bērnam patstāvīgi virzīties uz mācību mērķi (M.Montesori idejas kļuva ļoti populāras Latvijā 90.gados);
3)alternatīvās pedagoģijas dibinātājs R.Šteiners rosina savā skolā augstu skolēnu pašdarbības pakāpi, liecībās atzīmes aizstājot ar detalizētu bērna attīstības aprakstu (arī R.Šteinera idejas kļuva ļoti populāras Latvijā 90.gados) ;
4)pragmāstikās didaktikas virziens (Dž.Djui; uz šīm idejām mūsdienās daļēji balstās e-didaktika).
20.gadsimta otrajā pusē didaktikas teorijā un mācību praksē tiek meklētas jaunas formas un metodes, lai paaugstinātu skolēnu mācīšanās personisko nozīmību. Dž.Brunners(ASV) izstrādā atklāsmes mācību teoriju (atklāsmes didaktiku), K.Rodžers (ASV) ievieš mācību metodes, kas nodrošina pastāvīgu zinātkāri un pašaktualizāciju (pašaktualizācijas didaktika). Vācu zinātnieks V.Klafki (kritiski konstruktīvās didaktikas pamatlicējs), piedāvā paņēmienus mācību satura radošai apguvei, lai rosinātu skolēnu pašnoteikšanos un solidarizēšanos.
Fundamentālas atziņas attīstošo mācību teorijai ir izstrādājis Ļ.Vigotskis (Krievija), kas pavēra iespējas bērna izziņas darbībai piedāvāt viņa spēkiem piemērotas grūtības pakāpes uzdevumus, tādējādi sekmējot viņa attīstību. Ļ.Vigotska attīstošo mācību teoriju jaunākām klasēm piemēroja L.Zankovs, pamatojot teorētisko zināšanu vadošo lomu mācību saturā. Savu ieguldījumu mācību principu un metožu klasifikācijā, mācību procesa veseluma izpratnē, mācību procesa optimizācijas meklējumos ir devuši padomju perioda krievu zinātnieki M.Skatkins, I.Lerners, O.Babanskis. Viņu atziņas ir izmantotas skolotāju sagatavošanā Latvijas pedagoģiskajās augstskolās.
Latvijas ievērojamāko pedagogu devums didaktikā
K.Dēķens (Latvija) popularizēja atziņu, ka mācībām jābūt attīstošām un metode izriet gan no mācību priekšmeta loģikas, gan no skolēnu attīstības un sagatavotības pakāpes.
Savukārt A.Dauges (Latvija) pedagoģisko uzskatu pamatā ir darbības teorija, kas rosina skolotājus pieradināt skolēnus patstāvīgi meklēt un atrast risinājumus.
E.Pētersons (Latvija) pamatoja nepieciešamību mācībās nodrošināt labvēlīgus psiholoģiskos apstākļus, balstoties uz skolēnu spēju izziņu.
J.A.Students (Latvija) iedibina kopsakaru starp izglītību un audzināšanu, pamatā liekot darbības teoriju.
J.Greste (Latvija) pievērsa īpašu uzmanību uzskatāmībai un skolēnu patstāvīgam darbam.
20.gadsimta otrajā pusē Latvijā didaktikas attīstībā teorētisku un praktisku ieguldījumu devis profesors, Latvijas valsts emiritētais zinātnieks, Latvijas Universitātes goda doktors V.Zelmenis (Latvija).
Didaktikas teorijas izpratnes paplašināšanu Latvijā nodrošina Ddr. habil. paed., Latvijas Universitātes profesores I.Žoglas pētījumi par mācību teorijām Eiropā un ASV.
e-didaktika
e-didaktika ir e-mācību teorija, kurā pēta izglītības un mācību procesa teorētiskos pamatus e-vidē (vispārējās likumības, mērķus, metodes, līdzekļus, rezultātus tajā). Tā aptver mācību teorijas jautājumus, izstrādā mācību satura plānošanas pamatus, mācīšanas metodes, organizatoriskās formas. e-didaktika balstās Dž.Djui konstruktīvisma idejām. Tātad e-didaktika ir zinātne – cilvēka darbības nozare, kuras mērķis ir iegūt zināšanas par e-mācībām (e-mācīšanu un e-mācīšanos). Zināšanu ieguves ceļš ir informatīvā plūsma, kura veido tā saucamo informācijas piramīdu:
1.Piramīdas pamatā ir dati (empīriski tiek iegūti pedagoģiskajā praksē; teorētiski – no dažādiem avotiem, piemēram, no Latvijas Universitātes bibliotēkā pieejamiem avotiem; URL: http://www.lu.lv/biblioteka/ ).
2.Piramīdas vidus (nākamais līmenis) ir informācija (to iegūst no datiem, apstrādājot ar relevantām pētniecības metodēm; skat. “e-pētniecība”; URL: http://www.alnet.lu.lv/e-petnieciba/).
3. Piramīdas virsotne – noslēdz zināšanas (e-didaktika).
No avota datiem nodošanas procesā tiek iegūta informācija, šīs informācijas izmantošanas rezultātā noteiktos apstākļos rodas zināšanas. Sistēmiskas zināšanas veido zinātni.